Ilmārs Geige

Geige Ilmārs
Sabiedriskais darbinieks, politiķis

Mana dzimtā puse ir neliels lībiešu ciematiņš Pitrags Ziemeļkurzemes jūrmalā. Dzīve un darbs allaž bijuši saistīti ar Kurzemi – skolojies esmu Dundagā un Kandavā, strādājis un ģimeni dibinājis Ventspilī. Ventspils kļuva par manu brieduma gadu pilsētu, jo tur ir mana ģimene, tur izauga mani bērni. Vairāk kā 20 gadus mana darbavieta bijusi projektēšanas institūta „Komunālprojekts” Ventspils nodaļā.

Atmodas gados aktīvi iesaistījos politiskajā dzīvē. 1989. gadā tiku ievēlēts par Ventspils rajona Tautas deputātu padomes deputātu, 1990. gadā par Augstākās Padomes deputātu un biju starp tiem, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību. Augstākā padomē darbojos Itas Kozakēvičas vadītajā Cilvēktiesību un nacionālo lietu komisijā, biju tās sekretārs. Lielu zaudējumu piedzīvojām, Itai neatgriežoties no komandējuma Itālijā.

Atjaunojot Līvu Savienību, mani ievēlēja par Ventspils nodaļas vadītāju. Kad deputāta pilnvaru laiks 1993. gadā beidzās, strādāju Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļā par vadītāju līdz 1998. gadam. Šajos gados bija ļoti cieša sadarbība ar Itas Kozakēvičas nacionālo kultūras biedrību asociāciju un tās vadītāju Raffi Haradžanjanu. Mums kopīgi izdevās renovēt ēkas fasādi un aizstāvēt ēkas saglabāšanu LNKBA vajadzībām, jo pēc tās tīkoja kāda ārvalstu vēstniecība.

Apvienojot amatus no 1995. gada līdz 1998. gadam strādāju arī Naturalizācijas pārvaldes Ventspils reģionālajā nodaļā par vadītāju. 1998. gadā mani ievēlēja par 7.Saeimas deputātu, biju Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs un Cilvēktiesību komisijas loceklis. Šajos gados turpinājām darbību, lai valstī tiktu ievērotas minoritāšu tiesības, lai tiktu pildīts likums „Par nacionālām un etniskām grupām un tiesībām uz kultūras autonomiju”. Kopīgi ar LNKBA priekšsēdētāju un citiem aktīvistiem šos uzdevumus pildījām arī darbojoties pie valsts Prezidenta nodibinātajā Mazākumtautību konsultatīvajā padomē.

No 1991. gada līdz 2007. gadam biju ANO bērnu fonda (UNICEF) Latvijas nacionālās komitejas prezidents. Finanšu līdzekļu trūkuma dēļ komiteja savu darbību Latvijā izbeidza 2007. gadā. Daudzus gadus darbojos Ministru kabineta Demogrāfiskajā komisijā.

Pats piederu pie senākās Latvijas pamattautības – esmu lībietis. Gan mana tautība, gan arī tas, ka vienmēr esmu dzīvojis multinacionālā vidē, ļauj saskatīt problēmas, kas jārisina saskarsmē ar cittautiešiem, kuru Latvijā ir ap 40 procentiem. Viņu integrācija Latvijas sabiedrībā nevar notikt bez latviešu valodas zināšanām. 1998. gadā vadīju darba grupu valsts ilgtermiņa mērķprogrammas „Lībieši Latvijā” izstrādei. Ministru kabinets programmu apstiprināja 1999. gada decembrī. Mērķprogramma tika veidota kā virsprogramma tam pasākumu kompleksam, kas nepieciešams, lai saglabātu un attīstītu lībiešu etnosu.

No 2004. gada līdz šim brīdim strādāju Ventspils pilsētas domes Izglītības pārvaldē par būvinženieri. No 2005. gada līdz 2009. gadam biju arī Talsu rajona Kolkas pagasta padomes deputāts.

Esmu 4. maija Deklarācijas kluba valdes loceklis, Līvu Savienības vecākā vietnieks un valdes loceklis. Par nopelniem Latvijas labā man 2000. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni, un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

Kandidēju 10. Saeimas vēlēšanās no partiju apvienības VIENOTĪBA Kurzemes vēlēšanu apgabalā.

Advertisements

Komentēšana ir slēgta.

%d bloggers like this: